1996. gada rudenī pēdējie burātāji tika padzīti no Vagonrūpnīcas stadiona bāzes. Daži no tiem – Uldis Tūtāns, Elmārs Smiltenieks, Ralfs Rešetniks, Ričards un Edgars Liepiņi patvērās ar saviem diviem konteineriem Mežaparka sporta bāzē. Tur un tad arī radās doma par sērfinga organizācijas izveidošanu, kas varētu aizstāvēt serfotāju intereses palikt Ķīšezera krastā un izveidot tur pastāvīgu bāzi.
Pēc neilga laika Ričards un Elmārs nejauši satikās uz kuģa ceļā no Vācijas uz Latviju. Elmāram bija dzimšanas diena, toties Ričardam bija līdzi kaste alus (Grolsh). Vārds pa vārdam tika apspriests sērfotāju smagais liktenis Latvijā un sērfotāju apvienošana klubā kā reālākais ceļš situācijas uzlabošanai. Kaste bija apmēram pusē , kad Kluba statūti pamatos bija gatavi.
Vēl pēc mēneša 1997.gada 27. februārī kafejnīcā “Leontīne” sapulcējās augstākminētie kungi ar saviem domubiedriem un notika Kluba 360 dibināšanas sapulce. Tā tas arī sākās…
